Latvijas karte_reģioniKad Latvijā beidzot būs pirmais administratīvais reģions?

Visnotaļ labs raksts padevies Pēterim Strautiņam un Uldim Biķim “Viena ātruma Latvija pretējos virzienos (publicēts 7. augustā). Lai tajā izteiktās idejas pavirzītu uz priekšu, vēlos nedaudz to papildināt un konkretizēt dažus priekšlikumus.

Vispirms īss izvilkums no pieminētā raksta:

“Uzskatām, ka valsts pārvaldē ir jādarbojas principam, ko dēvē par subsidiaritāti – lēmumi ir jāpieņem iespējami zemākajā līmenī, vistuvāk vietām, kuras tie ietekmē un cilvēkiem, kuru dzīvi tie skar. Taču arī lēmumu pieņēmējiem jābūt pietiekamām analītiskajām spējām, resursiem to īstenošanai, un arī motivācija ir svarīga. (..) Piedāvājam dažas idejas par to, kā “neitralizēt” stagnējošas vietējās pārvaldes ietekmi uz uzņēmumu iespējām attīstīt darbību: (..) Panākt, lai plānošanas reģioni beidzot kļūtu par kaut ko daudz vairāk nekā statistiskām vienībām. Daļēja alternatīva būtu vājāko novadu apvienošana.”

Man jāpiekrīt vairāku un dažādu ekspertu definētajai problēmai: sadrumstalota līdzšinējā valsts iestāžu un pašvaldību reģionālā politika, kas galu galā neizbēgami novedusi pie valsts teritorijas depopulācijas (maza ekonomiskā aktivitāte, darba roku trūkums, skolu slēgšana utt.). Ministrijas pēc labākajām padomju laiku tradīcijām atbild par savām nozarēm, bet tām nav vienota redzējuma valsts teritorijas sistemātiskai dzīvotspējas saglabāšanai. Papildus vēl pašvaldības tiek dalītas pēc to vadītāju politiskās piederības, nevis meklēti kopīgi reģionāli stratēģiski risinājumi.

Eiropas valstu pieredze un pašreizējā situācija Latvijā aizvien uzskatāmāk parāda, ka ir nepieciešams veidot pašpietiekamas reģionālas administratīvas vienības, kas spēj koordinēt gan pašvaldību savstarpējo sadarbību, gan valsts pārvaldes institūciju vienotu rīcību kā ekonomiskai attīstībai (tai skaitā investīciju piesaistei), tā stratēģisku lēmumu pieņemšanai savas atbildības teritorijas ietvaros. 

Kritiķi uzreiz norādīs uz vismaz trijiem aspektiem: nevajag izšķērdēt valsts ierobežotos resursus, mazās pašvaldības negribēs zaudēt savu autonomiju un vai tas nepalielinās jau tā lielo birokrātiju valstī?

Tālāk rakstā centīšos pierādīt tieši pretējo: mērķtiecīgi izmantojot resursus, iegūsim labākus rezultātus katrā reģionā un līdz ar to valstī kopumā; labāk reāls darba instruments rokās, nekā vietējās mazās autonomijas imitācija/butaforija – ja cilvēki reģionos sajutīs spēju patiesi ietekmēt lietu virzību, atbalstīs arī saprātīgas reformas; ja runājam par ierēdņu skaita samazināšanu, tad jāpanāk viņu darbības efektivitāte – to var izdarīt skaidri strukturējot funkcijas un novēršot atbildības dublēšanos.

Cik liela ir administratīvi pašpietiekama reģiona teritorija?

Šobrīd ES Struktūrfondu ietvaros visa Latvija ir viens (!) reģions. Jā, Latvija patiešām ir pārāk maza Eiropas un Pasaules mērogā, tomēr pārāk dažāda, lai to uzskatītu par vienotu un kur nu vēl vienmērīgi attīstītu teritoriju. Ilggadēja nespēja atrisināt pamatproblēmas pierāda līdzšinējās sistēmas neefektivitāti. Tātad ir vajadzīgs jelkāds (kaut nedaudz) sīkāks teritoriāls un administratīvs iedalījums. Rupji runājot – tie varētu būt TIKAI divi reģioni: Rīga (+pierīga?) un “pārējā Latvija”. Reģionam jābūt pietiekami plašam un ar līdzīgām ekonomiskām pazīmēm, vēlams ar kopīgu identitāti, lai varētu efektīvi ķerties pie tā administrēšanas, konkrētu atbilstošu risinājumu meklēšanas, resursu saprātīgas izmantošanas.

Apskatot Latvijas valsts Satversmi, kurā uzskaitītas četras (Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale) teritorijas un, ņemot vērā vēsturisko pieredzi, nav nekāda pamata meklēt vēl sīkāku iedalījumu. Ja nu vienīgi papildus jāizdala Rīga (+pierīga) kā atsevišķs ekonomisks lielums.

Tātad Latvijas kontekstā varam runāt par maksimums pieciem ekonomiski pamatotiem administratīvajiem reģioniem. Visas runas par bijušo rajonu skaita atjaunošanu, novadu apvienošanu nedaudz lielākos, to veidošanu ap attīstības centriem utml. vienkārši nav ekonomiski pamatotas – to rāda arī līdzšinējā Eiropas pieredze. Arī šobrīd Latvijā ir seši (jo pierīga tiek izdalīta atsevišķi) statistiskie reģioni – sanāk jocīgi, ka dati tiek vākti šo reģionu mērogā, taču valstī nav mehānismu, kas attiecīgajā līmenī rīkotos, lai šos “cipariņus” (bezdarba līmenis, vidējā alga, investīciju apjoms, uzņēmēju skaits, demogrāfija utt.) mainītu un uzlabotu.

Pašvaldību skaita tikai mehāniska samazināšana (līdz 30 vai 20) nedos vajadzīgos rezultātus. Latgales kontekstā ne Baltinava (mazākais), ne Rēzeknes novads (lielākais) nespēj būt pašpietiekams – it sevišķi pēc pēdējās nodokļu reformu putras, kas jau tagad rada simtiem tūkstošu eiro iztrūkumu pašvaldību budžetos no sākotnēji plānotā. Cik saprotu, valdība sola šo caurumu tagad (pirms vēlēšanām) aizlāpīt, taču kas būs tālāk? Atkal nākamās samazināšanas, optimizēšanas? Par to atklāti runāt sāks tikai pēc vēlēšanām.

Nav obligāti jāveido monocentriskas pašvaldības/reģioni. Domāju, ka tieši policentrisms ir pareizais virziens, kur katra lielāka un mazāka atsevišķa pašvaldība reģiona ietvaros var specializēties kādā noteiktā profilā (vienā vai vairākos, taču ne uzreiz visos – tūrisms, uzņēmējdarbība, senjoru atbalsta politika, medicīna un rekreācija, augstākā izglītība, industriālais centrs, mājražotāji, IT utt.). Savulaik par Latgali tika spriests kā triju centru (Rēzekne, Daugavpils un Jēkabpils) savstarpēju kooperāciju. Tagad Jēkabpils un Krustpils novads ir Zemgales plānošanas reģionā, turpat esošie Varakļāni – Vidzemes, tikai tālāk sākas Latgale. Iespējams, var arī uz priekšu tā palikt, taču jābūt kopīgam skatījumam, stratēģijai un taktikai kā katru no šim mazajām pašvaldībām apvienot kopīgā reģiona organismā.

Dānijas stāsts par visu funkciju izvērtēšanu un sadalīšanu trīs daļās – valsts, reģionālas, vietējā līmeņa – parāda virzienu, kurā jāstrādā. Nav jāsamazina pašvaldību skaits (vismaz pagaidām) – tās uz vietas vislabāk var nodrošināt sociālās, kultūras, pamatizglītības, plus, vēl kādas funkcijas. Savukārt kopīgās nācijas vajadzības (ārlietas, aizsardzība, augstākā izglītība utt.), protams, jākoordinē valsts līmenī. Un tad nonākam līdz svarīgākajam – reģionālajam līmenim, kurā var efektīvāk izmantot valsts līmeņa resursus un koncentrēt mazo pašvaldību spēkus (reģionālie ceļi, vidējā izglītība, tūrisms, uzņēmējdarbība, investīciju piesaiste utt.)

Reģiona pārvaldes modelis. Te var un vajag izskatīt dažādus risinājumus. Pašreizējais “plānošanas reģionu” modelis ir pārāk impotents – ne īsti spēj apvienot pašvaldības kopīgai rīcībai (ar dažiem veiksmīgiem izņēmumiem), ne patiesi pārstāvēt reģionu intereses, ne arī uzņemties atbildību par jelkāda valstiski svarīga (lai arī sāpīga) lēmuma pieņemšanu. Izskatās, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un valdība kopumā par to tikai priecājas, jo tai nav vajadzīgs vēl viens “dumpinieku” līmenis, kas “traucē” mierīgi strādāt un, Rīgā urbinot degunu, gudri spriest par “pierobežas teritoriju sasniedzamību un to ekonomisko potenciālu tranzīta jomā”.

Daži piedāvā vēlētas reģionālas pašvaldības, citi atgriezties pie kādreizējo rajonu pārvaldes mehānisma, vēl citi – no valdības puses iecelt reģionālo administrāciju – šo es personīgi vismazāk atbalstu, taču arī tā būtu iespēja valdībai beidzot patiesi uzņemties atbildību par reģionos notiekošo, citādi šobrīd “pilnīgs neVARAMs” sanāk!

Finansējums. Droši vien sāpīgākais jautājums, taču to var risināt dažādos veidos. Te varētu apspriest arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ekspertu teikto par iespēju reģiona līmenī daudz nopietnāk strādāt pie nodokļu politikas pielāgošanas, mērķētas investīciju piesaistes. Atsevišķi būtu jārunā arī par nākamo ES struktūrfondu finansējuma periodu – kā pēc iespējas efektīvāk izmantot Eiropas finansējumu svarīgu infrastruktūras projektu īstenošanā, lai varam patiesi “iegriezt” ekonomisko attīstību katra reģiona ietvaros, veicināt eksportspēju, produktivitāti utt.

Katram mehānismam un katrai reformai galā jābūt ar izmērāmu rezultātu: nodrošināt iedzīvotāju skaita saglabāšanos un stabilu kaut vai nelielu pieaugumu katra reģiona griezumā. Diemžēl redzam, ka šobrīd “veļamies no kalna” – uzreiz pēc 1.pasaules kara Latgalē dzīvoja 27%, tagad vairs tikai 14% Latvijas iedzīvotāju.

Juris Viļums