Iz munu bēru nabrauc, nasaveļc i naej!

Jei bogu, tūlaik maņ Tevi navajadzēs vairs.

Kū par mani dūmoj – lobu, slyktu – tū sabļuznieji jau.

Ka nā, tod īrūc vuordus zemē pats voi īkremej.

Ni vainagu, ni puču nastīpņ maņ ni myrušam, ni ari dzeivam!

Tū naudu lobuok atdūd školai, gruomotai voi kaidai cytai (dzeivai) lobai idejai.

Nu koč voi pajem saldiejumu i nūlaiz kaisleigai!

Iz munu bēru napeikst.

Ka baba vuiceja, nūskait puoterus

Ci vēļ lobuok – paklusej!

Nabādoj, byus vēļ daudz cytu cīš lobu nabažnīku!

Lobuok tagad kaidu dzīsmi (a koč pīdauzeigu) sarauņ i sadoncoj nu vysys sirds.

Munā vītā.

Tev vēļ ir īspieja pasceit kaidam tū lobū vuordu, kū nagrybi jam nūkavēt.

Pasok tagad!

Tai, apskauņ i sabučoj!

Ka naleidz nikas cyts, tod īrauņ čarku i vīnkuorši (voi treiskuorši…) glupai pasmaid ituo pasauļa gaišai pusei.

Ir pasauļam gaišuo vasala puse!

Dzeivoj tik iz prīšku – sev (i ari maņ) par prīcu!

Tu esi niu muns dzeivais pīmineklis.

Ar grīztu akmiņs bluči naatsapierc!

Lai muna aizīšona Tev

Par kaida jauna dorba –

Cīš garai grybāta, nikod naeistynuota sapyna –

Īsuokumu teik!

Vysmoz par pyrmū kuojis spierīni.

Ci Tev vēļ vāg pavysam konkretu luopstys belzīni?

I vēļ – obligāti koč kū pīrokst sovam unukam!

Palīc vasals!

Tovs dzeds.